Kāda ir jūsu pedagoģiskā darba pieredze?
K. Balode: Pedagoģijā esmu jau 20 gadus. Esmu pabeigusi Latvijas Universitātes toreizējo Moderno valodu fakultāti, pēcāk Daugavpils Universitātē maģistrantūrā studēju pedagoģiju. Agrāk strādāju par angļu valodas skolotāju, sākot no pirmsskolas un beidzot ar vidusskolu. Esmu strādājusi par skolas direktora vietnieci audzināšanas un arī izglītības jomā Līvānu 1. vidusskolā.
Arī "Patnī" sāku kā angļu valodas skolotāja, pēc tam jau kļuvu par direktora vietnieci izglītības jomā 7.–12. klasēs.
Vai tas bija apzināts lēmums pāriet no darba pašvaldības dibinātā skolā uz privātskolu?
Vienmēr esmu bijusi cilvēks, kas nebaidās no pārmaiņām. Mani vienmēr interesējis meklēt un izmēģināt kādas novitātes, inovācijas, jaunas metodes, paticis, ka izglītībā ir pārmaiņas. Kaut arī skolotājiem jau tāpat katrs jaunais mācību gads ir kas jauns un nebijis, vienmēr gribējies atrast vislabāko pieeju katrai klasei.
Par "Patni" uzzināju no kolēģes Līvānos, kas kopā ar "Patņa" īpašnieci Zani Ozolu darbojas Neatkarīgās izglītības biedrībā. Tā kā vīra darba dēļ bija jāpārceļas uz Rīgu, pieteicos te darbā. Darbs šeit ļoti paplašinājis manas zināšanas par to, kāda vēl var būt pedagoģija.
Kas te ir citādi nekā parastās skolās?
Piemēram, te mācību procesā cieši integrēta svešvaloda, kas nozīmē, ka tās apguve balstīta uz mācību saturu kopumā, nevis tikai svešvalodas stundās. Angļu valodas stundā angliski tiek mācītas arī, piemēram, dabaszinības.
Šai metodei droši vien arī vajadzīga aktīva pedagogu sadarbība, ko tagad mēģina ieviest daudzās skolās?
Jā, mērķis ieviest šo metodiku bija diezgan ambiciozs, jo gribējām to integrēt visos mācību priekšmetos no pirmsskolas līdz pat 12. klasei. Tas nav vienkāršs uzdevums, jo pedagogu angļu valodas līmeņi ir ļoti atšķirīgi. Kurš jūtas ļoti brīvi angļu valodā, var visu stundu vadīt angliski, kurš tik brīvi nejūtas, var iekļaut kādus angļu valodas elementus vai sadarbojas ar angļu valodas skolotāju. Ieviešot šo metodi, panācām, ka skolēnu angļu valodas līmenis būtiski paaugstinājās. Turklāt skolēni šajā metodikā jūtas ļoti ērti. Novērojām, ka arī starpbrīžos savā starpā bērni vairāk sāka komunicēt angliski.
Tas varbūt nav nemaz tik labi, jo Latvijā kopumā novērots, ka ir jaunieši, kas vairs nemāk izteikties latviski un mēdz pāriet uz angļu valodu.
Bet tas parāda, ka mērķis ir sasniegts: bērni ir apguvuši valodu, nevis iekaļot gramatiskos likumus un vārdiņus, bet lietojot ikdienā. Mācību stundu laikā nelabojam viņu kļūdas, līdz ar to viņi ir vairāk ieinteresēti sākt komunikāciju angliski. Angļu valodas stundās gan skolotājs sniedz atgriezenisko saiti par kļūdām, taču ne jau tādā veidā, ka skolēns visu laiku tiek pārtraukts un pat nevar izteikt savu domu.
Skolēniem mācām, ka kļūdīties ir pilnīgi normāli, kļūdas pat savā ziņā veicina izaugsmi.
Pirmsskolā angļu valoda tika iekļauta ikdienas rotaļnodarbībās un bērniem vairs nebija nepieciešams apmeklēt angļu valodas pulciņu. Ja runā, piemēram, par augļiem un dārzeņiem, tad tie vizualizēti ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā. Labas angļu valodas zināšanas var palīdzēt celt mācību sasniegumus arī citās jomās: ja labi zini angļu valodu, vari vienkāršāk iegūt papildinformāciju par dažādām tēmām. Mani allaž arī ļoti interesējis, kā strādā starptautiskās skolas, un arī "Patni" tas interesēja. Devos uz starptautiskajām skolām, kas atrodas Latvijā, bet īsteno dažādās pasaules valstīs atzītu izglītības programmu, lai smeltos pieredzi un kaut ko no šīs pieejas mēģinātu īstenot.
Piemēram?
Mums ir labas iestrādnes uz projektiem balstītā mācību metodikā, kas ir mūsdienu jauniešiem piemērotāka. Nav bērns jāieliek kastē vai rāmī un jāpasaka, ka, lūk, tagad viņš mācās konkrētu mācību priekšmetu. Ideālā variantā tam, kurš ienāk klasē no malas, pat nebūtu uzreiz jāsaprot, kāda mācību priekšmeta stunda tagad notiek.
Šīs metodes ietvaros izceļam kādu tēmu un mācību procesā, dažādu mācību priekšmetu stundās to pētām no visām pusēm. Jaunā mācību gada tēma būs: "Kāda ir mākslīgā intelekta ietekme uz izglītību?" Atbildi uz šo jautājumu uzzināsim tikai mācību gada beigās. Tad rīkosim skolēnu konferenci sarunu festivāla "Lampa" formātā. 1.–6. klasei būs sava konference, bet 7.–12. klasei sava.
Bet kā tieši šī tēma mācību gada laikā tiks atklāta?
Tam ir ļoti plašas iespējas. Piemēram, sportā skolēni var pajautāt mākslīgajam intelektam, kā trenēt vēderpresi, un tad ar skolotāju apspriest, kuri ieteikumi ir derīgi un kuri vērtējami kritiski. Mēdz būt tā, ka mākslīgais intelekts sarunā muļķības, taču negribam to teikt bērniem priekšā, vēlamies, lai viņi paši to izvērtē. Lai spētu dot precīzas norādes mākslīgajam intelektam, ir jābūt kritiskajai domāšanai. Arī to skolēnos attīstīsim, jo šī prasme arī kopumā ir ļoti svarīga, būtiskāka par spēju iekalt faktus.
Lielo tematu varam iekļaut pat karjeras izglītībā: varam iepazīstināt ar dažādām profesijām, kas rada mākslīgā intelekta tehnoloģijas, vai runāt par to, kuras profesijas mūsdienās aktuālas, kuras būs aktuālas, kuras profesijas mākslīgā intelekta iespējas mainīs. Arī šai metodei ļoti nepieciešama skolotāju sadarbība un kopīga darba plānošana.
Izaicinājums šajā uz projektiem balstītajā metodikā ir saglabāt akadēmiskumu, dot paliekošas, fundamentālas zināšanas. Tāpēc arī ir svarīga plānošana. Šī metodika gan nav vienīgais veids, kā realizējam mācību saturu, tā aizņem ne vairāk kā 20 procentus.
Vai uz projektiem balstītā mācīšanās var veicināt arī eksakto mācību priekšmetu apguvi, ko prasa darba devēji?
Jauniešu, kas labi pārzina matemātiku un dabaszinātnes, un gatavi šīs jomas studēt, trūkst arī citur pasaulē. Tieši tāpēc jau ilgstoši pievērsta lielāka uzmanība tā saucamo STEM priekšmetu apguvei.
Tagad gan pasaulē atzīts, ka ar to vien nepietiek: vajadzētu virzīties uz STEAM pieeju, kas nozīmē, ka līdz ar zinātni, tehnoloģijām un matemātiku tiek izcelta arī māksla, tātad radošums.
Tas tāpēc, ka ir secināts: lai būtu veiksmīgs darba tirgū, ar eksaktajām zināšanām vien nepietiek. No vairākiem darba devējiem esmu dzirdējusi, ka tikko universitāti pabeiguši IT speciālisti darba intervijā, jautāti, ko paši paveikuši un izveidojuši IT jomā, atbild, ka darījuši vien to, ko no viņiem prasījusi universitāte. Nav pat iedomājušies paši radīt kādu inovāciju vai produktu. Tas saskan ar pētījumiem, kuros atzīts, ka bez radošuma nav inovāciju.
Bet kāds gan varētu būt radošums, piemēram, matemātikā?
Lai būtu labas sekmes matemātikā, ir jāattīsta noteiktas prasmes, un tas prasa regulāru treniņu. Taču radošumu var izmantot, piemēram, mācoties reizrēķinu, dažādi vizualizējot reizrēķina tabulu un tādējādi labāk izprotot tās likumsakarības. Tad reizrēķins vairs nav jāiekaļ, kā tas bija manā bērnībā. Eksperti teikuši, ka maziem bērniem pirmsskolā nav jāiekaļ, kā izskatās kurš cipars, svarīgi saprast, ko šis cipars nozīmē.
Vai "Patnī" pārsvarā sāk mācīties no 1. klases vai arī pāriet šurp no citām skolām, kurās kaut kas nav apmierinājis?
Visvairāk bērnu sāk mācīties tieši no 1. klases, jo sākumskolā vecāki ir ļoti ieinteresēti individuālā pieejā, apzinoties, ka ir svarīgi kārtīgi apgūt pašus pamatus. Līdz 3. klasei ieskaitot mums ir divas paralēlklases, jo neveidojam lielas klases: tajās ir 12, 13 bērnu. Centrā ir bērns, un jāveido katram atbilstoša pieeja. Vecākajās klasēs jau bērnu ir vairāk, piemēram, 11. klasē ir 23 skolēni.
Pēc 6. klases daudzi dodas uz valsts ģimnāzijām. Daļai gan šī lielā konkurence, kas valda šādās skolās, ir ļoti demotivējoša, un viņi kādā brīdī atgriežas "Patnī". Akadēmiski līdzi tiek, bet neiztur emocionāli.
Vai kādreiz gadās labot citu skolu kļūdas?
Negribētu to teikt kā pārmetumu, jo visi, kas kaut ko dara, kļūdās. Arī mēs kļūdāmies. Taču jā, biežāk gadās, ka skolēns no citas skolas atnāk pie mums tieši psihoemocionālo iemeslu dēļ: liela klase, nav izveidojušās labas attiecības ar klasesbiedriem, trūkst atbalsta no skolotājiem. Rezultātā zūd arī mācīšanās motivācija.
Rīgā pašvaldības skolās 10. klasē drīkst iestāties tikai tie, kuri 9. klases centralizētajos eksāmenos ieguvuši vismaz 35 procentus. Vai tas veicina skolēnu pieplūdumu jūsu skolā?
Interese bija lielāka nekā citus gadus. Taču nav tā, ka uzņemam pilnīgi visus, lai tikai būtu vairāk skolēnu.
Vidusskolā ir diezgan stingri uzņemšanas noteikumi, jo tā nav obligāta un ir arī citas vietas, kur tālāk var mācīties.
Kāda ir jūsu kā mammas pieredze bērnu skološanā?
Tā ir diezgan ilgstoša un dažāda, jo meitai Līvai ir 18 gadi un lielajam dēlam Oskaram 14, bet Ģirts šogad būs pirmklasnieks. Lielākie bērni ir mācījušies "Patnī", bet jaunākais gājis "Patņa" pirmsskolā. Šajā mācību gadā dēli mācīsies Rīgas Kultūru vidusskolā. Tas saistīts ar to, ka dēli ļoti aizrāvušies ar basketbolu, un no šīs skolas vecākajam dēlam ir vieglāk nokļūt uz treniņiem. Topošais pirmklasnieks jau trinas un nevar vien sagaidīt 1. septembri, jo sevišķi pēc tam, kad nedaudz iepazina skolu adaptācijas dienās. Ir zinātkārs, kā jau visi mazi bērni, un ļoti cer uz jauniem draugiem.
Vecākā meita mācās tālmācībā vidusskolā, pabeigusi arī imidža skolu, tāpēc jau ieguvusi vizāžista profesiju. Meita ir ļoti patstāvīga, tāpēc viņai veiksmīgi sanāk mācīties tālmācībā.
Maniem bērniem ir bijuši labi skolotāji gan "Patnī", gan Līvānu 1. vidusskolā. Visi ļoti gaidām 1. septembri, esam noilgojušies pēc skolas. Arī mazulītis jau šad tad ar mani kopā ir apmeklējis skolu.
Kā apvienojat zīdainīša auklēšanu ar direktores darbu?
To varu, tikai pateicoties tam, ka mani ļoti atbalsta vīrs. Pirms piekritu šim amatam, mums bija ģimenes apspriede. Vecākā meita teica, ka piekrist būtu ārprāts, Oskars teica, ka forši, jo man būšot lielāka alga. Ģirtam patika, ka amats "direktore" skan svarīgi. Taču galavārds, protams, bija vīram, kurš jau 20 gadus akceptējis manu aktīvo darbošanos pedagoģijā. Pauze, kamēr biju bērna kopšanas atvaļinājumā, ļāva vēl vairāk saprast, cik ļoti man patīk strādāt skolā.
Auklītes mums nav, jo mums ir arī trīs aktīvi suņi. Diez vai ir kāds cilvēks, kurš būtu gatavs nākt pie mums strādāt.